Pirmajā mirklī gribējās atbildēt, ka nekas nav mainījies, viss pa vecam, bet tad sapratu, ka tā gluži nav. Jā, nav radikālu izmaiņu, bet jūtu, ka kaut kas tomēr ir mainījies. Šobrīd vairāk vēroju sevi un apkārtni. Vairāk ieklausos sevī, uzdodu sev jautājumu vai tiešām to gribu, vai daru ar piespiešanos un tikai tāpēc, ka šķiet, ka tā ir pareizi darīt. Un, ja saprotu, ka negribu, nedaru. Jūtu, ka mainās mana attieksme pret cilvēkiem. Ir iekšējā pārliecība, ka esmu mainījusies un jau cita. Jūtu, ka manas ķēdes ir nokritušas. Pat redzu to ar iekšējo redzi.

Anita ir mans šī gada Jāņu nakts papardes zieds- ieraudzīju TikTokā, sagribēju, paņēmu. Šis kurss ir mans pirmais uz ķermeni vērstais un pirmais latvietes vadītais, kurai uzticējos. Tikai pašās beigās sapratu kursa nosaukuma jēgu, jo pēdējās divas prakses bija reāli kā izlīst caur adatas aci- praktiski neiespējami, kad tika izmantoti visi resursi, lai kursu pabeigtu. Bonusā esmu ieguvusi sev tuvus cilvēkus, draugus - līdzīgi domājošos 💃🍁🌹

Pateicoties šim kursam, piekļuvu senai bērnības traumai, ko gadiem ilgi biju veiksmīgi slēpusi, aprakusi un ignorējusi. Pat nezināju, ka šī trauma ir izraisījusi tik daudz blaknes. Man tas bija woow moments, kas lika arī aizrakties līdz manai ķermeņa reakcijai vienmēr “sastingt”. Ļoti transformatīva pieredze, kas, šķiet, ir tikai sākums manam “baiļu ceļam” un drosmei vispār ieraudzīt savas emocijas. Milzīgā pateicībā,

Tikko noklausījos Ģirta ziņu, tā norezonēja! Biju tādā stagnācijas procedā iegrimusi darbs-māja-darbs, neko negribējās vienmēr vainoju kādu citu, meklēju attaisnojumu tam un šitam, kāpēc man to nedarīt, kāpēc man to nevajag. Anita tādu pakaļspērienu iedeva, ka pašai jo sevis bail sametās. Atmetu šito es nevaru! Nopirku zemi un atkal no jauna sākšu būvēt savu māju, pieteicos šoferu kursos, nekad neesmu braukusi, bet vienmēr to ir gribējies. Viss ķēdītē, nolikšu tiesības, mainīšu darbu, tad vēl esmu arī svara koordinācijas grupai pieteikusies (cīnos ar saviem dēmoniem) Paldies, Anita!